Vai valsts maksās par dronu nodarītajiem zaudējumiem?

Latvijas austrumu pierobežā militāro dronu apdraudējums vairs nav tikai teorētisks drošības scenārijs. Pavasarī Nacionālie bruņotie spēki ziņoja par ārvalsts bezpilota lidaparāta ielidošanu Latvijas gaisa telpā no Krievijas puses un drona atlūzu atrašanu Krāslavas novadā, bet maijā situācija kļuva vēl konkrētāka – Latvijas teritorijā tika konstatēti divi nokrituši bezpilota lidaparāti, un viens no tiem nokrita Rēzeknē, naftas uzglabāšanas bāzes teritorijā. Vēlāk Valsts policija apstiprināja, ka šajā objektā bijuši divu dronu triecieni.

Šie notikumi ir saasinājuši jautājumu, kas līdz šim vairāk piederēja pie krīzes plānošanas nekā ikdienas politikas: kurš atlīdzinās zaudējumus, ja ar sprāgstvielām aprīkots militārais drons sabojās privātpersonas māju, automašīnu, saimniecības ēku vai uzņēmuma īpašumu? Rēzeknes gadījumā cietušais uzņēmums norādīja, ka zaudējumi nav lieli un tos segs apdrošināšana, taču šis piemērs neatbild uz plašāku problēmu – ne visiem īpašumiem ir atbilstošs apdrošināšanas segums, un ne vienmēr polises noteikumi paredz atlīdzību par militāra rakstura incidentiem.

Tāpēc Latgalē arvien skaļāk izskan prasība pēc skaidras valsts atbildes. Iedzīvotāju un uzņēmēju skatījumā valsts pienākums ir nodrošināt drošu vidi; ja to nav iespējams pilnībā garantēt ārēja militāra apdraudējuma apstākļos, tad valstij būtu jāparedz saprotama kārtība, kādā tiek segti šādu incidentu radītie zaudējumi. Šo diskusiju pastiprina arī drošības dienestu brīdinājumi, ka dronu incidenti pie Latvijas robežas var atkārtoties un iedzīvotājiem jābūt gataviem rīkoties piesardzīgi – netuvoties dronu atlūzām, neaiztikt aizdomīgus priekšmetus un nekavējoties ziņot pa tālruni 112.

Kas noticis Latgalē: no brīdinājumiem līdz reāliem triecieniem

Latgalē dronu apdraudējums pēdējo mēnešu laikā ir pārgājis no teorētiska riska uz konkrētiem incidentiem ar redzamām sekām. Marta beigās Latvijas austrumu pierobežā tika fiksēti divi ar neidentificētiem bezpilota lidaparātiem saistīti gadījumi, no kuriem viens beidzās ar sprādzienu Krāslavas novadā. Pēc notikuma vietas izpētes Nacionālie bruņotie spēki secināja, ka Latvijas gaisa telpu bija pārkāpis Ukrainas izcelsmes drons. Šis gadījums parādīja, ka arī droni, kas nav mērķēti pret Latviju, kara apstākļos var novirzīties no kursa un radīt risku pierobežas iedzīvotājiem.

Vēl nopietnāks incidents notika naktī uz 7. maiju, kad Latvijas gaisa telpā no Krievijas ielidoja vairāki ārvalstu bezpilota lidaparāti. Divi no tiem nokrita Latgalē, un viens trāpīja naftas uzglabāšanas bāzes teritorijā Rēzeknē. Sākotnēji tika ziņots, ka objektā bojāti četri tukši naftas rezervuāri un vienam rezervuāram gruzdējis apšuvums, ko operatīvi nodzēsa. Tajā pašā laikā Rēzeknes, Ludzas un Balvu novados tika izsludināts gaisa telpas apdraudējums, bet vairākās pašvaldībās drošības apsvērumu dēļ tika atcelts mācību process izglītības iestādēs.

Pēc sākotnējās izmeklēšanas Valsts policija apstiprināja, ka Rēzeknes naftas uzglabāšanas objektā bijuši divu dronu triecieni, nevis viens atsevišķs kritiens. Kriminālprocess par noziegumiem pret valsti tika nodots Valsts drošības dienestam. Šī detaļa ir būtiska, jo tā maina notikuma uztveri: runa vairs nav tikai par nejauši nokritušu objektu, bet par incidentu, kurā civilā infrastruktūra Latvijas teritorijā faktiski nonāca militāra apdraudējuma zonā.

Drošības iestādes jau iepriekš brīdinājušas, ka līdzīgi gadījumi var atkārtoties. Turpinoties Krievijas karam pret Ukrainu, pastāv risks, ka ar kaujas galviņām aprīkoti ārvalstu bezpilota lidaparāti var tuvoties Latvijas robežai vai šķērsot valsts gaisa telpu. Tāpēc jautājums par iespējamu zaudējumu atlīdzināšanu nav tikai reakcija uz vienu epizodi Rēzeknē vai Krāslavas novadā. Tas kļūst par praktisku drošības politikas jautājumu: ja šādi incidenti atkārtosies un nākamreiz cietīs privātmāja, saimniecība vai uzņēmums, iedzīvotājiem ir jāzina, pie kā vērsties un kādā kārtībā zaudējumi tiks vērtēti.

Iedzīvotāju un uzņēmēju prasība: droša vide vai zaudējumu atlīdzināšana

Pēc dronu incidentiem Latgalē jautājums vairs nav tikai par to, cik ātri valsts spēj konstatēt gaisa telpas pārkāpumu vai brīdināt iedzīvotājus. Aizvien skaļāk tiek prasīta arī atbilde uz praktisku jautājumu: kas notiks ar cilvēku un uzņēmumu mantu, ja nākamais drons nokritīs nevis tukšā laukā vai rūpnieciskā teritorijā, bet uz privātmājas, saimniecības ēkas, automašīnas vai ražošanas objekta. Šādu prasību publiski izvirzījusi Zaļo un Zemnieku savienība, norādot, ka valstij jāparedz kompensējoši pasākumi iedzīvotājiem un uzņēmējiem, ja agresorvalsts droni Latvijas teritorijā rada drošības apdraudējumu un zaudējumus.

Šīs prasības pamatā ir vienkārša loģika: valsts ir tā, kas atbild par robežas, gaisa telpas un iedzīvotāju drošību. Ja ārēja militāra apdraudējuma dēļ šo drošību nav iespējams garantēt pilnībā, iedzīvotāji sagaida vismaz skaidru mehānismu, kā tiks atlīdzināti zaudējumi. Rēzeknes naftas bāzes gadījumā cietušais uzņēmums norādīja, ka zaudējumi ir nelieli un tos segs apdrošināšana, taču šis gadījums drīzāk izgaismo problēmu, nevis to atrisina. Apdrošināšana var palīdzēt konkrētā situācijā, bet tā nav universāla atbilde visiem īpašniekiem, jo polises nosacījumi, seguma apmērs un izņēmumi var būt atšķirīgi.

Īpaši sarežģīta situācija varētu veidoties privātpersonām. Ja cilvēkam tiek bojāts mājoklis vai saimniecības ēka, viņam vispirms būs jāpierāda zaudējumu apmērs, notikuma apstākļi un saikne starp bojājumiem un konkrēto incidentu. Juridiskajā diskusijā jau izskanējis, ka prasība pret valsti nebūtu automātiska: lai piedzītu zaudējumus, parasti būtu jāpierāda valsts iestādes prettiesiska rīcība, zaudējumu fakts un cēloņsakarība starp abiem. Tieši tāpēc politiski piedāvāts runāt nevis tikai par tiesāšanos pēc katra incidenta, bet par iepriekš noteiktu kompensāciju kārtību, kas cilvēkiem būtu saprotama vēl pirms nākamās krīzes.

Šāds mehānisms būtu svarīgs arī uzņēmējiem, īpaši tiem, kuru īpašumi atrodas pierobežā vai kritiskās infrastruktūras tuvumā. Dronu triecieni Rēzeknes naftas uzglabāšanas objektā parādīja, ka militārs incidents var skart arī civilu saimniecisko darbību. Valsts policija pēc notikušā apstiprināja, ka naftas bāzē bijuši divu dronu triecieni, bet kriminālprocess sākts pēc Krimināllikuma nodaļas par noziegumiem pret valsti. Tas nozīmē, ka šādi gadījumi nav tikai īpašuma bojājumu epizodes – tie vienlaikus ir drošības incidenti, kuru sekas var pārsniegt viena īpašnieka iespējas tās risināt ar privātiem līdzekļiem.

Vai pašlaik pastāv skaidrs kompensāciju mehānisms?

Pašlaik nav redzams viens skaidrs, tieši militāro dronu radītiem zaudējumiem paredzēts mehānisms, kas privātpersonai vai uzņēmumam automātiski garantētu atlīdzību par sabojātu īpašumu. Latvijā ir vispārīgs regulējums par valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, taču tas pēc būtības ir veidots situācijām, kurās zaudējumu radījusi valsts iestādes prettiesiska rīcība, administratīvais akts, faktiskā rīcība vai bezdarbība. Tas nozīmē, ka ar pašu faktu – Latvijas teritorijā nokritis vai trāpījis militārs drons – vēl nepietiktu, lai automātiski iestātos valsts pienākums maksāt kompensāciju. Būtu jāvērtē, vai konkrētajā gadījumā valsts institūcijas ir rīkojušās prettiesiski, vai zaudējumi ir pierādāmi un vai starp valsts rīcību vai bezdarbību un nodarīto kaitējumu pastāv cēloņsakarība.

Tas ir būtisks nošķīrums. Ja dronu incidentu izraisa ārvalsts militāra darbība vai kara apstākļos novirzījies bezpilota lidaparāts, primārais kaitējuma avots nav Latvijas valsts iestāde. Līdz ar to cilvēkam, kura īpašums ir cietis, juridiskais ceļš var kļūt sarežģīts: viņam būtu jāpierāda ne tikai bojājumu apmērs, bet arī tas, ka valsts konkrētajā situācijā nav izdarījusi to, kas tai bija jādara. Publiskajā juridiskajā diskusijā par droniem virs Rēzeknes jau norādīts, ka šādos gadījumos varētu tikt vērtēts Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums, taču tas nav tas pats, kas īpašs kompensāciju fonds vai automātiska atlīdzība visiem cietušajiem.

Arī civilās aizsardzības regulējums vairāk koncentrējas uz cilvēku, vides, infrastruktūras un īpašuma drošību katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā, nevis uz vienkāršu kompensācijas izmaksu pēc katra drošības incidenta. Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma mērķis ir noteikt sistēmas darbību un atbildīgo institūciju kompetenci, lai pēc iespējas nodrošinātu aizsardzību apdraudējuma situācijās. Tajā pašā laikā šāds regulējums pats par sevi neatrisina jautājumu, cik ātri un no kāda budžeta tiktu atlīdzināti, piemēram, sabojāta jumta, izsistu logu, nodegušas saimniecības ēkas vai pārtrauktas uzņēmējdarbības zaudējumi.

Tieši tāpēc Latgalē izskanējusī prasība pēc kompensācijām faktiski ir prasība pēc atsevišķas politiskas un juridiskas atbildes. Ja valsts izvēlas palikt tikai pie esošā regulējuma, katrs gadījums var nonākt individuālā pierādīšanas un strīdu procesā – ar policijas materiāliem, ekspertīzēm, apdrošinātāju vērtējumu un, iespējams, tiesvedību. Ja tiek veidots īpašs kompensāciju mehānisms, tad jau iepriekš būtu jānosaka, kas ir atlīdzināms zaudējums, kādi pierādījumi jāiesniedz, kura iestāde pieņem lēmumu, kādā termiņā atlīdzība izmaksājama un vai valsts pēc tam pati mēģina piedzīt zaudējumus no vainīgās puses.

Apdrošināšanas loma: palīdzība tikai tad, ja polise to paredz

Rēzeknes naftas bāzes gadījums parādīja, ka apdrošināšana var būt pirmais praktiskais instruments zaudējumu segšanai. Uzņēmums “East-West Transit” pēc dronu triecieniem norādīja, ka zaudējumi ir nelieli un tos segs apdrošināšanas kompānija. Vienlaikus uzņēmums paziņoja, ka drošības apsvērumu dēļ Rēzeknes naftas bāzē darbību neturpinās, jo nevar nodrošināt darbinieku drošību. Tas nozīmē, ka apdrošināšana var nosegt tiešos mantiskos bojājumus, bet tā ne vienmēr atrisina plašākas sekas – darbības pārtraukšanu, drošības riskus, reputācijas zaudējumus vai papildu izmaksas, kas rodas pēc incidenta.

Privātpersonām situācija var būt vēl neskaidrāka. Ja militārs drons sabojā māju, šķūni, automašīnu vai citu īpašumu, apdrošinātāja lēmums būs atkarīgs no konkrētās polises noteikumiem. Latvijas Apdrošinātāju asociācijas publiskajā skaidrojumā par hipotētisku situāciju, kurā drons noposta apdrošinātu ēku, uzsvērts, ka izšķiroši ir tas, kas rakstīts līgumā. Arī apdrošināšanas nozares pārstāvji medijos norādījuši, ka daļai klientu segums varētu būt pietiekams, bet “plikākās” polisēs šāds risks var nebūt iekļauts.

Īpaši svarīgs ir kara un nepārvaramas varas izņēmums. Daudzos apdrošināšanas līgumos kara darbība, militāri konflikti, terorisms vai līdzīgi ārkārtēji apstākļi var būt izslēgti no seguma. Tas nozīmē, ka divi šķietami līdzīgi gadījumi var beigties atšķirīgi: vienam īpašniekam atlīdzību izmaksā, bet citam atsaka, jo konkrētā polise šādu risku neparedz vai klasificē to kā izņēmumu. Turklāt Latvijā nav vienas universālas formulas, pēc kuras visi apdrošinātāji vienādi vērtētu “force majeure” vai militāra rakstura incidentus; katrs līgums jālasa atsevišķi.

Šī atkarība no polises nosacījumiem ir viens no iemesliem, kāpēc valsts kompensāciju jautājums nepazūd arī tad, ja daļai īpašnieku ir apdrošināšana. Apdrošināšana ir privāts līgums starp klientu un uzņēmumu, nevis valsts garantija. Tā var būt efektīva, ja risks ir iekļauts, zaudējumi ir dokumentēti un apdrošinātājs tos atzīst par atlīdzināmiem. Taču, ja polise neparedz militāra drona radītus bojājumus vai ja apdrošinātājs piemēro izņēmumu, īpašnieks var palikt ar zaudējumiem pats.