Lēmums samazināt akcīzi dīzeļdegvielai

Latvijā pieņemts būtisks, bet vienlaikus īstermiņa lēmums, kas tieši skar gan autobraucējus, gan uzņēmējus – uz trim mēnešiem tiks samazināts akcīzes nodoklis dīzeļdegvielai. Šo soli Saeima apstiprināja 2026. gada 26. martā, reaģējot uz straujo degvielas cenu kāpumu, kas pēdējo nedēļu laikā radījis ievērojamu spiedienu uz tautsaimniecību un iedzīvotāju budžetiem.

Lēmuma pamatā ir mēģinājums mazināt globālo enerģētikas satricinājumu sekas. Naftas cenu kāpumu izraisījuši starptautiski notikumi, tostarp militārā eskalācija Tuvajos Austrumos, kas ietekmējusi piegādes ceļus un būtiski sadārdzinājusi degvielu visā pasaulē. Latvijā dīzeļdegvielas cena kopš februāra beigām pieaugusi aptuveni par 30%, sasniedzot ap diviem eiro litrā – augstāko līmeni kopš pēdējās enerģētikas krīzes.

Šādos apstākļos valdība un Finanšu ministrija piedāvāja pagaidu risinājumu – samazināt akcīzes nodokli, cerot ātri un tieši ietekmēt gala cenu degvielas uzpildes stacijās. Tiek prognozēts, ka šis pasākums ļaus samazināt dīzeļdegvielas cenu par aptuveni 8-9 centiem litrā, tādējādi daļēji kompensējot cenu kāpuma radīto slogu.

Tomēr jau no paša sākuma šis lēmums raisījis diskusijas par tā efektivitāti – vai šāds samazinājums patiešām spēj būtiski palīdzēt iedzīvotājiem un uzņēmumiem, vai arī tas ir tikai ierobežots un īslaicīgs atvieglojums plašākas ekonomiskās problēmas kontekstā.

Likuma pieņemšana un tā steidzamība

Lēmums par akcīzes nodokļa samazināšanu dīzeļdegvielai tika pieņemts paātrinātā kārtībā, kas uzsver situācijas steidzamību. Saeima likumprojektu izskatīja tikai divos lasījumos, atkāpjoties no ierastās trīs lasījumu procedūras. Šāda pieeja parasti tiek izmantota gadījumos, kad nepieciešama ātra politiska reakcija uz ārkārtas ekonomiskiem vai sociāliem apstākļiem.

Likumprojektu izstrādāja Finanšu ministrija, un tas jau iepriekš bija guvis valdības atbalstu. Dokumentā ietvertais risinājums tika formulēts kā daļa no plašākiem pasākumiem, kuru mērķis ir ierobežot degvielas cenu pieauguma negatīvo ietekmi. Tieši šī iemesla dēļ likumam tika piešķirts steidzamības statuss – degvielas cenu kāpums bija straujš, un politiskā līmenī tika uzskatīts, ka kavēšanās varētu vēl vairāk pasliktināt situāciju.

Steidzamības procedūra gan nozīmēja arī ierobežotākas debates un mazāku iespēju detalizēti izvērtēt alternatīvus risinājumus. Tas kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc opozīcijas deputāti vēlāk kritizēja pieņemto pieeju, norādot, ka tik būtiski ekonomiski lēmumi būtu jāizdiskutē plašāk un jābalsta uz ilgtermiņa stratēģiju, nevis īstermiņa reakciju.

Akcīzes samazinājuma apmērs un ietekme uz cenu

Pieņemtais likums paredz konkrētas un izmērāmas izmaiņas akcīzes nodokļa likmē dīzeļdegvielai, kas tieši ietekmē gala cenu patērētājiem. Saskaņā ar jauno regulējumu akcīzes nodoklis tiek samazināts no 467 eiro līdz 396 eiro par 1000 litriem degvielas. Tas nozīmē aptuveni 15% samazinājumu, kas fiskālajā politikā uzskatāms par salīdzinoši būtisku korekciju, īpaši ņemot vērā, ka akcīzes nodoklis ir viens no galvenajiem degvielas cenas komponentiem.

Šī nodokļa samazinājuma tiešā ietekme uz mazumtirdzniecības cenu tiek lēsta ap 8,6 centiem litrā, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli. Mehānisms ir relatīvi vienkāršs: samazinoties akcīzes nodoklim, samazinās arī ar PVN apliekamā bāze, tādējādi kopējais cenu kritums patērētājam ir lielāks nekā tikai akcīzes samazinājuma nominālā vērtība. Tieši šī iemesla dēļ sākotnēji minētie aptuveni 6 centi pārtop gandrīz 9 centos gala cenā.

Tomēr būtiski uzsvērt, ka šis cenu samazinājums nav garantēts absolūtā izteiksmē. Degvielas gala cena ir atkarīga no vairākiem mainīgiem faktoriem, tostarp naftas cenām starptautiskajos tirgos, loģistikas izmaksām, valūtu kursiem un tirgotāju cenu politikas. Līdz ar to akcīzes samazinājums darbojas kā amortizējošs instruments – tas var mazināt cenu pieauguma tempu vai daļēji kompensēt jau notikušo sadārdzinājumu, taču nevar pilnībā izolēt tirgu no globālajām svārstībām.

Ekonomiskajā kontekstā šāds samazinājums tiek vērtēts kā īstermiņa stabilizācijas instruments, nevis strukturāls risinājums. No vienas puses, pat relatīvi neliels cenu kritums var būt nozīmīgs nozarēm ar augstu degvielas patēriņu, piemēram, transporta un loģistikas sektoram, kur izmaksu pieaugums tieši ietekmē pakalpojumu cenas. No otras puses, mājsaimniecību līmenī šis ietaupījums bieži vien ir ierobežots un var tikt ātri “apēsts” ar turpmākiem cenu kāpumiem.

Termiņš: cik ilgi darbosies samazinātā likme

Akcīzes nodokļa samazinājums dīzeļdegvielai nav paredzēts kā pastāvīga nodokļu politikas maiņa, bet gan kā skaidri ierobežots pagaidu risinājums. Likums nosaka, ka zemākā akcīzes likme tiks piemērota trīs mēnešu periodā – no 2026. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam. Šāds termiņš izvēlēts apzināti, lai nodrošinātu ātru, bet kontrolētu reakciju uz aktuālo tirgus situāciju.

Īstermiņa pieeja ļauj valdībai elastīgi reaģēt uz mainīgajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Degvielas cenas šobrīd ir cieši saistītas ar globālajiem notikumiem, un to dinamika var būt neprognozējama. Nosakot konkrētu darbības periodu, likumdevējs saglabā iespēju pēc šī termiņa izvērtēt situāciju un pieņemt jaunus lēmumus – vai nu atjaunot iepriekšējo nodokļa līmeni, vai arī lemt par turpmākiem atbalsta pasākumiem.

Vienlaikus šāds ierobežots darbības laiks rada arī nenoteiktību gan uzņēmējiem, gan patērētājiem. Uzņēmumiem, īpaši transporta un loģistikas nozarē, degvielas izmaksas ir būtiska budžeta sastāvdaļa, un trīs mēnešu atvieglojums ne vienmēr ļauj veikt ilgtermiņa plānošanu. Arī iedzīvotājiem šis risinājums sniedz tikai īslaicīgu finansiālu atvieglojumu, bez garantijas par situācijas uzlabošanos pēc noteiktā perioda beigām.

Opozīcijas kritika par nepietiekamu atbalstu

Lai gan valdība akcīzes samazināšanu pozicionē kā ātru atbalsta mehānismu, opozīcijas deputāti šo soli vērtēja krietni skeptiskāk, uzsverot tā ierobežoto ietekmi uz reālo ekonomisko situāciju. Galvenais pārmetums bija saistīts ar atbalsta apjomu – proti, ka tas ir pārāk mazs, lai būtiski ietekmētu gan iedzīvotāju pirktspēju, gan uzņēmumu izmaksas.

Viens no asākajiem kritikas punktiem bija laika faktors. Opozīcija norādīja, ka degvielas cenu kāpums nav pēkšņa parādība, bet gan jau kādu laiku attīstījusies problēma, uz kuru valdība reaģējusi novēloti. Līdz ar to arī piedāvātais risinājums tiek uztverts nevis kā proaktīva politika, bet kā nokavēta reakcija uz jau iestājušos krīzi.

Tāpat tika apšaubīta samazinājuma praktiskā nozīme. Ja degvielas cena var svārstīties par vairākiem centiem pat vienas dienas laikā, tad aptuveni 8 centu samazinājums, opozīcijas ieskatā, nespēj nodrošināt stabilu un jūtamu atvieglojumu. Šāds atbalsts drīzāk tiek raksturots kā simbolisks, nevis strukturāli ietekmējošs.

Opozīcijas pārstāvji arī aktualizēja jautājumu par iespējām izmantot plašāku fiskālo instrumentu klāstu. Tika norādīts, ka Eiropas Savienības regulējums pieļauj vēl zemāku akcīzes likmi, un līdz ar to valdība neesot izmantojusi maksimāli pieejamo rīcības brīvību. Šis arguments balstās idejā, ka krīzes apstākļos būtu nepieciešami radikālāki un iedzīvotājiem tiešāk jūtami pasākumi.

Diskusijas par valsts ieņēmumiem un “virspeļņu”

Papildus debatēm par akcīzes samazinājuma apmēru, Saeimā izskanēja arī plašāka diskusija par valsts budžeta ieņēmumiem no degvielas tirdzniecības. Opozīcijas deputāti pievērsa uzmanību tam, ka pie augošām degvielas cenām automātiski palielinās arī pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ieņēmumi, jo tas tiek aprēķināts procentuāli no gala cenas.

Šajā kontekstā izskanēja apgalvojumi, ka valsts faktiski gūst papildu ienākumus jeb tā saukto “virspeļņu” no cenu kāpuma. Tika norādīts, ka, pieaugot dīzeļdegvielas cenai, PVN ieņēmumi uz vienu litru būtiski palielinās, radot situāciju, kurā valsts budžets iegūst vairāk nekā sākotnēji plānots. No šāda skatpunkta akcīzes samazinājums netiek uztverts kā pilnvērtīgs atbalsts, bet drīzāk kā daļēja šo papildu ieņēmumu “atgriešana” sabiedrībai.

Kritiķi uzsvēra, ka, ja valsts patiešām gūst neplānotus papildu ienākumus no PVN, tad būtu loģiski tos izmantot plašākiem atbalsta pasākumiem, nevis ierobežoties ar relatīvi nelielu akcīzes samazinājumu. Šī argumentācija balstās fiskālās taisnīguma principā – proti, ka krīzes apstākļos valsts nedrīkst netieši pelnīt uz iedzīvotāju un uzņēmumu izmaksu pieauguma rēķina.

Savukārt valdības un Finanšu ministrijas skatījumā situācija ir sarežģītāka. Lai gan PVN ieņēmumi pie augstākām cenām tiešām pieaug, tie vienlaikus var kompensēt akcīzes nodokļa samazinājuma radītos zaudējumus budžetā. Tādējādi tiek argumentēts, ka kopējā fiskālā ietekme var būt neitrāla – valsts neiegūst papildu līdzekļus, bet arī nezaudē ieņēmumus.